Sākums > Darbs > Darbs divās darbavietās – kas jāņem vērā, lai “nepārdegtu”?

Darbs divās darbavietās – kas jāņem vērā, lai “nepārdegtu”?

Reizēm liekas, ka strādāt vienā darbā ir pilnīgi nemoderni. Dzīve piespiež meklēt otru darbiņu kā papildu ienākumu avotu. Vai tas ir legāli? Vai tas vispār iespējams – strādāt divās un vairāk darbavietās, nenodarot pāri nevienam darba devējam un galu galā – sev?
Ja stājies jaunā darbā, informē savu darba devēju par savu otru darbu, taču tev nav pienākums informēt darba kolēģus – katra mazākā neveiksme liks viņiem domāt, ka netiec galā otra darba dēļ.

Pieredze Nr. 1. Darbus savienot var – bet ne ilgtermiņā!

„Mans gadījums nav absolūti klasisks, jo vienā darbavietā esmu tikai darba ņēmējs, savukārt otrā esmu gan darba devējs, gan darba ņēmējs, proti – otra darbavieta ir mans mazais bizness. Un tas jau, šķiet, visu izsaka – pie kā vairāk ir mana sirds…
Pirms savas uzņēmējdarbības faktiskās uzsākšanas informēju savas darbavietas vadību un gaidīju atbildi. Jāsaka, man tiešām paveicies ar priekšniecību, jo manu atklātību novērtēja, un es saņēmu akceptu, ka drīkstu saglabāt esošo darbu, taču ar norunu, ka tas netraucēs pamatdarbam.
Nu jau būs pagājis gads, kopš raujos divos darbos. Esmu sapratusi, ka strādāt divos darbos var, bet noteikti – ne ilgtermiņā. Ir skaidrs, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad man būs jāizšķiras vienam par labu – ne tik daudz darbu savienojamības ziņā kā sevis pašas un savas ģimenes dēļ. Kas mani biedē – jūtu, ka arī veselība sāk streikot, un tas mani ļoti satrauc.

Grūtākais bija sākumposms. Tā kā pēc dabas esmu maksimāliste, protams, gribēju būt vienlīdz laba abos darbos – pa dienu pamatdarbā, vakaros un brīvdienās – savā biznesā. Bet savs bizness „uzpeld” arī pa dienu un (gribi vai negribi) jārisina arī tajā laikā, kad simtprocentīga uzmanība būtu jāvelta pamatdarbam. Jutos vainīga darba devēja priekšā, jo apzinājos, ka sev tādu darbinieku kā es pati nevēlētos. Risinājumu atradu, saīsinot pusdienlaiku, domāju par pamatdarbu arī brīvajos brīžos – darīju visu, lai tikai man pašai būtu sajūta, ka neesmu sākusi haltūrēt.

Tajā pašā laikā biznesā nekādu atlaižu nav, tāpēc sākumā viss laiks paiet kā tādā lielā vāveres ritenī. Sapratu, ka kaut kā jānošķir abi mani darbi un katram jāvelta maksimāla uzmanība tam paredzētajā laikā. Izrādījās, ka tiešām visu var sakārtot! Protams, joprojām paliek tas, ko savam biznesam var izdarīt tikai pa dienu, tomēr to veiksmīgi var darīt arī pusdienlaikā, un, ja kaut kas iekavēts pamatdarbam, var palikt nedaudz ilgāk darbā un izdarīt, nevis „stiept” to uz mājām.
Slodze jau mazāka nekļuva, toties mazinājās stress un vainas apziņa, un tas ir ļoti svarīgi. Kā jau teicu – esmu maksimāliste, kurai vajag visu – karjeru, biznesu, ģimeni, turklāt man vajag, lai visur ir vienlīdz veiksmīgi. Lai to panāktu, kaut kas jāmaina. Bet kas? Pat ja varētu atļauties finansiāli kibināt tikai savu mazo biznesiņu – tas arī līdz galam nav man! Gribas kaut ko sasniegt arī profesionālajā jomā. Tādēļ meklēju zelta vidusceļu. Domāju, ka man nākotnē vai nu jāmaina pamatdarbs, vai arī jāmaina mana privātā biznesa veids uz tādu, kur varu izpausties un realizēt savas idejas un hobijus, bet kas neprasa no manis nemitīgu klātbūtni. Vēl, protams, ir trešais variants – atgriezties tikai pie viena darba, kas noteikti ir vieglākais ceļš. Tikai ir viens BET – vieglākie ceļi nav domāti man!”

Pieredze Nr. 2. Gribēju, bet nespēju…

„Visi mani draugi jau sen meklē vēl kādu darbiņu, un izrādās – to atrast nav nemaz tik viegli! Dīvaini, bet savā profesionālajā sfērā otro darbu nestrādā tikpat kā neviens – daži stāsta, ka nevarot atrast neko līdzīgu, bet daži speciāli meklējuši kaut ko, kur, kā paši teica, nav jādomā. Bet arī apkopējas un naktssarga darbus atrast mūsdienās ir – oi, oi, oi, cik grūti! Deficīts!
Es pati vienmēr esmu sapņojusi par darbu vienā darbavietā, lai nav jāsadalās sīkumos, lai nav stresa un uztraukumu. Līdz šim tas vienmēr izdevies – bet ne jau es vienīgā tāda, kurai jau sen kļūst tā kā par īsu… Un arī es profesijas īpatnību dēļ otru darbu savā profesionālajā jomā pat nedomāju meklēt. Tāpēc sludinājums par apkopējas vietu kādā visai populārā bārā likās man kā radīts! Un kas gan būtu tas, ko es neprastu – grīdas mazgāt vai glāzes spodrināt? Ha!
Mani pieņēma! Un es sāku strādāt. Realitāte bija diezgan skarba. Es uzzināju, ka patiesībā nopelnīšu mazāk, nekā runāts, uzzināju, cik maz maksā par smagu fizisku darbu. Jo, ja kādam liekas, ka sešas stundas stāvēt karstumā pie trim trauku mašīnām, nepārtraukti mainot to saturu un spodrinot glāzes, ir viegls darbs… Rīta maiņa gan bija vieglāka – dziedādama vari mazgāt grīdas tukšajās bāra zāles, un no vakara pāri palikušo netīro glāžu mazgāšana bija tīrā izprieca, jo no rīta netīrie trauki klāt nenāk.
Pēc otrās vakara maiņas nokavēju pēdējo trolejbusu, un tad nu bija divas iespējas – ar sapampušām kājām pārgurušai doties uz savu Purvciemu vai arī ņemt taksi. Izvēlējos pēdējo un visu vakara peļņu atdevu taksistam par nokļūšanu mājās. Nākamais, kas lika padomāt, bija maiņu grafiks. Darbā pēc rīta maiņas bārā aizelsusies ierados divpadsmitos, bet tas bija stipri par vēlu – biju nokavējusi kādu neplānotu, bet svarīgu sapulci. Nu kā, nu kā lai tagad no darba aizlavos jau puspiecos – lai paspētu uz savu vakar maiņu bārā?
Viss, protams, beidzās ar to, ka no darba bārā atteicos un guvu dažas mācības. Pirmkārt, arī tad, kad otrais darbiņš liekas tāds nieks vien, tas var izrādīties fiziski smagāks, nekā domāju. Otrkārt, riskēt ar pamatdarbu tās naudiņas dēļ, ko nopelnītu otrajā darbā, nav vērts.
Ko darīt? Draugi smejas, lai vienkārši paprasu algas pielikumu. Nu skaidrs, ka tas nenotiks. Turpinu meklēt otru darbu, bet zinu, ka to vēlos tādu, kur vairāk jānodarbina smadzenes, turklāt – man vēlamajā laikā.

Ja domā par otru darbu

  • Atceries: darba likumdošana tev atļauj strādāt vairākās darbavietās.
  • Ja stājies jaunā darbā, informē savu darba devēju par savu otru darbu, taču tev nav pienākums informēt darba kolēģus – katra mazākā neveiksme liks viņiem domāt, ka netiec galā otra darba dēļ.
  • Pirms otrā darba uzsākšanas pārliecinies, ka darba laiki nepārklāsies – pretējā gadījumā ar laiku vari zaudēt abus darbus!
  • Atceries, ir būtiski, lai otrā darbavieta būtu ātri un viegli sasniedzama vai nu no tavas pirmās darbavietas vai no mājām.
  • Arī tad, ja otrais darbs ir tikai naudas darbs, izvēlies tādu, kas tev pašai daudzmaz iet pie sirds – cik gan būtu jāmaksā, lai tu darītu to, kas pašai riebjas?
  • Vislabāk, ja otrais darbs ir līdzīgs pirmajam, lai, darbus mainot, nav kardināli jāpārstartē smadzenes, jo tas paņem gan laiku, gan enerģiju.
  • Ja pārslodzes dēļ sāk streikot veselība, izvēlies veselību papildu ienākumu vietā un atsakies no otra darba. Bez veselības nevarēsi pastrādāt nemaz!

Divu darba vietu plānā ledus likums
Tikko sāc strādāt divos darbos, tu esi nokļuvusi uz plāna ledus. Atceries: tev nav svarīgā un nesvarīgā darba vai lielā un mazā darbiņa, vai pamatdarba un haltūras. Tev vienkārši ir divi darbi, un pret abiem tev jāizturas ar vienādu atbildību. Tikko cietīs viens, cietīs arī otrs. Un beigās cietīsi tu pati.

Avots: kasjauns.lv

Atbildēt

Top